Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Atcerējos savu trauksmaino jaunību, kā mani pieķēra virtuvē pie kondensēta piena bundžas! Paspēju iebāzt ķepu bundžā līdz pašam elkonim un uz trijām paspruku zem dīvāna.
Viņi staigā apkārt dīvānam un bļaustās, bet es tikai smīkņāju un laizu kondensēto pienu no ķepas. Idille! Ar šo jaunības epizodi es īpaši lepojos.
Šodien man ir uznācis slinkums. Slapināt slinkums, ēst slinkums – uz visu slinkums. Ielīdu skapī un klusītēm snauduļoju. Tikai viņi tādi tramīgi - staigā pa istabām un atskatās. Gaida, ko es tādu būšu viņiem
... |
Komentāri (1)